Koferis stāvēja pieliekamajā, nedaudz sasvēries uz sāniem. Viens ritenītis norauts – un tā tas bija piespiedies pie sienas kā cilvēks, kuru nesagaidīja. Trīs gadi…
Aiva teica – nedēļu. Maksimums divas. Atskrēja vakarā, aizelsusies, ar šo brūno koferi rokās. Neripināja uz ritenīšiem, bet tieši nesa – tas jau toreiz bija šķībs. Es atvēru durvis, bet viņa stāvēja uz sliekšņa, vaļējā virsjakā un smagi elpoja, it kā būtu skrējusi no pašas dzelzceļa stacijas.
– Māra, paturi pie sevis. Man vajag aizbraukt. Ne uz ilgu laiku.
– Kurp? – es pajautāju.
Bet viņa jau aizpogāja jaku. Kreisais mutes kaktiņš nedaudz pacelts – par diviem trim milimetriem augstāk nekā labais, it kā tūlīt, tūlīt pasmaidīs. Tikai tajā vakarā viņa nesmaidīja. Acis šaudījās – no manas sejas uz koferi, no kofera uz kāpnēm aiz muguras.
– Pastāstīšu, kad atgriezīšos. Nedēļu. Maksimums divas.
Viņa mani apskāva. Ātri, cieši, it kā skriešus. Un aizgāja. Es dzirdēju, kā viņas papēži klab pret pakāpieniem – lejup, lejup, lejup. Pēc tam aizcirpās kāpņu telpas durvis. Un iestājās klusums. Es noliku koferi pieliekamajā, starp gludināmo dēli un kasti ar eglīšu rotājumiem. Padomāju – pēc nedēļas atdošu. Pēc divām – noteikti. Bet Aiva neatgriezās.
Mēs sadraudzējāmies pirms piecpadsmit gadiem. Es strādāju par grāmatvedi rajona iestādē Rīgas nomalē. Dzīvoju vienistabas dzīvoklī Purvciema deviņstāvu mājas septītajā stāvā – katrai lietai sava vieta, klusums vakaros. Bet Aiva strādāja stāvu zem mana kabineta, par administratori tūrisma aģentūrā ar apbružātu izkārtne. Mēs sastapāmies uz lieveņa katru rītu. Sākumā pamājām ar galvu. Pēc tam sākām sveicināties. Pēc tam – kopā uzvilkt dūmu pie dienesta ieejas. Pēc tam atmetām to kopā, vienā dienā, pēc kopīgas vienošanās. Un tad es sapratu, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kuram es varu piezvanīt trijos naktī.
Aiva nebija man līdzīga. Man – taisns celiņš matos līdz milimetram, neviena nepaklausīga matiņa, labās rokas pirksti gludi no tūkstošiem stundu darba ar papīriem un kalkulatoru. Grāmatvede tīrā veidā. Bet Aiva – enerģija, kustība, balss pa pus koridoru. Viņa ienāca jebkurā telpā un ātri apmeta skatienu stūriem – pa loku, no kreisās uz labo, pussekundes laikā. Ieradums no bērnības. Pārbaudīja – vai ir droši.
Aiva izauga valsts apgādībā. Viņa man to pastāstīja tikai draudzības trešajā gadā, ne agrāk. Mēs sēdējām manā virtuvē, dzērām tēju ar barankām, un viņa pēkšņi pateica – mierīgā balsī, bez žēluma pret sevi, bez lūguma pēc līdzjūtības:
– Man bija trīs gadi, kad māte mani atstāja uztveršanas punktā. Vienkārši atveda, parakstīja papīrus un aizgāja. Audzinātāja teica, ka es divas dienas stāvēju pie loga un gaidīju.
Es toreiz nezināju, ko atbildēt. Gribēju pateikt kaut ko pareizu, vajadzīgu – bet visi vārdi šķita mazi un neīsti blakus tam, ko viņa pastāstīja. Bet Aiva jau bija pārslēgusies uz ko citu – viņa vienmēr tā darīja. Ieskatījās smagākajā vietā, pārliecinājās, ka ir ok, un gāja tālāk. Es atcerējos vēl šo to. Tajos piecpadsmit gados Aiva reizēm ieminējās – garāmejot, starp citu, it kā nejauši – lietas, kas salikās vienā zīmējumā. “Interesanti, kam es esmu līdzīga.” “Varbūt man ir brāļi, bet es to pat nezinu.” “Kaut varētu uzzināt, no kurienes es patiesībā esmu.” Viņa meklēja savas saknes. Ne katru dienu, ne skaļi, bet pastāvīgi – kā notikumus, pie kuriem pierod, bet kuras nekad nepārstāj just.
Es paliku viena pirms pieciem gadiem. Vīrs aizgāja pie sievietes, kura bija par mani divpadsmit gadus jaunāka. Aiva toreiz atbrauca pie manis ar zefīru maisiņu un sarkanvīna pudeli. Nolika uz galda un teica:
– Zefīrs – ja būs smagi. Pudele – ja tu gribēsi aizmirsties. Var abus reizē, es nenosodu.
Es apēdu visu zefīru un izdzēru visu dzērienu. Bet Aiva vienkārši sēdēja blakus. Nemierināja, nedeva padomus, nestāstīja stāstus par draudzenēm, kurām “arī tā bija, un pēc tam viss nokārtojās”. Viņa vienkārši bija blakus. Ar to pietika. Mans dēls Mārtiņš toreiz mācījās otrajā kursā un dzīvoja kopmītnēs. Viņš atbrauca brīvdienās, un Aiva baroja viņu ar pankūkām – viņa tās cepa šķības, biezākas vienā malā, plānākas otrā. Mārtiņš ēda un slavēja. Aiva kļuva gaišāka. Pēc tam Aiva pazuda.
Pirmo nedēļu es neuztraucos – mazums, varbūt aizkavējusies. Otro – sāku zvanīt. Telefons neatbildēja. Ne “abonents nav sasniedzams” – vienkārši gari signāli, viens pēc otra, un neviens necēla klausuli. Es uzrakstīju viņai mesindžerī – ziņa aizgāja, bet palika neizlasīta. Viena pelēka pārlūka zīme. Diena, otra, trešā. Pēc mēneša es aizbraucu uz viņas iepriekšējo dzīvesvietu Sarkandaugavā. Uzbraucu ceturtajā stāvā, pazvanīju. Kaimiņiene atvēra durvis, neatāķējot ķēdīti – paveca, frotē halātā, ar neuzticīgu seju.
– Izvācās. Mantas paņēma. Kurp – nepateica. Un man neatskaitījās.
Es iesniedzu iesniegumu. Pilnvarotais, jauns puisis ar sarkanām acīm no negulēšanas, visu pierakstīja un godīgi pateica:
– Pieaudzis cilvēks, brīvprātīga aizbraukšana. Pazīmju nav. Mēs pārbaudīsim, bet, ja viņa ir aizbraukusi pati – mēs neko nevaram darīt. Tāds ir likums.
Tā arī notika. Pārbaudīja. Neko neatrada. Lietu izbeidza, bet arī nemeklēja. Es to jutu pēc tā, kā pilnvarotais novērsa acis un nedaudz nopūtās, kad es viņam zvanīju reizi divos mēnešos. Es meklēju pati. Rakstīju viņas vārdu sociālajos tīklos – nevienas sakritības. Aiva nekad nebija mīlējusi internetu, viņai pat īstas lapas nebija. Tikai mesindžeris, kurā joprojām rēgojās viena pelēka zīme.
Bet es turpināju iet tam garām katru dienu. No rīta – uz darbu, vakarā – no darba. Atvēru pieliekamo pēc slotas vai maisiņiem – un redzēju to. Un katru reizi domāju vienu un to pašu: viņa atgriezīsies. Varbūt rīt. Varbūt nākamnedēļ. Atvērt svešu koferi – tas ir kā lasīt svešu dienasgrāmatu. Nedrīkst. Pat ja ļoti gribas. Pat ja pagājis gads, divi, trīs. Man reizēm šķita, ka koferis ir pēdējais pavediens starp mani un Aivu. Kamēr tas stāv pieliekamajā – tātad viņa vēl nav pavisam pazudusi. Tātad ir sasaiste. Atgriešanās punkts.
Es gaidīju. Gadu. Divus. Trešajā gadā es pārstāju zvanīt pilnvarotajam. Bet koferi neaiztiku.
Mārtiņš atbrauca februārī
Viņam ir divdesmit trīs gadi, viņš jau strādāja par programmētāju, īrēja dzīvokli otrā Rīgas malā un brauca pie manis reizi mēnesī – atveda produktus, kaut ko salaboja, dzēra tēju virtuvē un stāstīja par darbu. Es pusi nesapratu, bet klausījos. Šoreiz viņš atnāca ar mandarīnu maisiņu un slapjiem zābakiem.
– Ārā ir putra, – viņš teica, velkot nost apavus. – Ne ziema, ne pavasaris. Nav saprotams, ko vilkt mugurā.
Es uzliku tējkannu. Mārtiņš iegāja istabā, pēc tam pieliekamajā – pēc lupatas apaviem. Un paklupa aiz kofera.
– Mamm. Tas joprojām ir šeit?
– Jā.
– Trīs gadi.
– Es zinu, cik ilgi.
Mārtiņš izvilka koferi koridorā. Nolika zem lampas. Brūna mākslīgā āda, nobružāta stūros, rāvējslēdzēja aizdare un divas kodu atslēdziņas sānos. Viens ritenītis norauts, otrs vēl turas, bet tik tikko.
– Tu to vispār neesi vērusi vaļā?
– Nē.
– Kāpēc?
Es paklusēju. Tāpēc, ka tas ir svešs koferis. Tāpēc, ka Aiva to uzticēja man, nevis policijai, ne kaimiņienei, ne glabātavai – man. Tāpēc, ka, ja es to atvēršu – tātad es atzīšu, ka viņa neatgriezīsies. Bet es to negribēju atzīt.
– Tāpēc, ka tas nav mans, – es teicu.
Mārtiņš pietupās pie kofera. Pagrozīja atslēgu. Paskatījās uz mani no apakšas uz augšu.
– Mamm, bet ja nu tur iekšā ir atbilde? Ja nu viņa ir atstājusi kaut ko, kas paskaidros, kur viņa palika?
– Vai arī ja nu tur ir vienkārši vecas drēbes un nekas vairāk.
– Tad jo īpaši. Trīs gadi, mamm. Tas vairs nav nedēļu vai divas. Tas ir – uz visiem laikiem. Tev ir tiesības.
Viņš to pateica maigi. Bez spiediena. Bet es dzirdēju to, ko viņš domāja: pietiek gaidīt.
Kodu atslēdziņas nebija aizslēgtas – nulles uz visiem cilindriem. Rāvējslēdzējs padevās ar otro rāvienu, ķērās pie pagrieziena. Mārtiņš atvilka to līdz galam un atmeta vāku. Iekšpusē smaržoja pēc sveša dzīvokļa. Pēc tās īpašās smaržas, kāda mēdz būt lietām, kas ilgi stāvējušas slēgtā vietā – nevis sasmacis, bet drīzāk klusums, kuram parādījies aromāts. Augšpusē – džemperis. Tumši zaļš, rupja adījuma, ar izstieptu apkakli. Aiva to valkāja brīvdienās – es atcerējos, kā viņa tajā sēdēja manā virtuvē, zem sevis palikusi kājas, un piedurknes karājās līdz pirkstu galiem.
Zem džempera – albums. Mazs, ar spirāli, ar fotogrāfijām. Bērni vienādos pelēkos kostīmiņos stāv rindā. Garš koridors ar augstiem logiem. Sieviete baltā halātā dala bļodiņas. Tā ir tā vieta…Es pāršķīru dažas lapas. Pēdējā – Aivas fotogrāfija, pavisam maza, kādi pieci gadi. Īsiem matiem, nopietna, izmazgātā rūtainā kreklā. Un tas pats paceltais mutes kaktiņš – pat toreiz. Vēl – lādīte. Koka, ar nolupušu laku. Iekšā – auskari ar tirkīza akmentiņiem, tieva ķēdīte, gredzens ar zaļu stiklu. Viss lēts, bet glīti salikts uz vates gabaliņa. Saudzīgi. It kā katra lieta būtu bijusi vienīgā.
Un piezīmju grāmatiņa. Brūna, rūtaina, ar atlocītiem lapu stūriem. Es to atvēru. Aivas rokraksts – sīks, steidzīgs, burti kāpj viens otram virsū kā pūlis stacijā. Telefoni, adreses, vārdi – pirmajās lapās. Daži izsvītroti, daži apvilkti ar aplīti. Es šķīru tālāk. Pēdējā aizpildītajā lapā – adrese. Cēsis, Skolas iela, māja četrpadsmit. Un blakus, lielāks par visu pārējo, divreiz apvilkts, viens vārds: “Mamma”. Es pārlasīju. Un vēlreiz.
Aivai nebija mammas. Viņa izauga valsts aprūpē, māte viņu atstāja trīs gadu vecumā. Es to skaidri zināju – Aiva pati man to stāstīja. Kāda mamma? Kura mamma?
– Mārtiņ, – es teicu. – Paskaties.
Viņš izlasīja. Pacēla acis uz mani.
– Viņa atrada savu māti?
– Izskatās pēc tā.
Es sēdēju uz grīdas koridorā ar piezīmju grāmatiņu rokās, un koferis stāvēja blakus – atvērts, ar izvēlušos zaļo džemperi. Un pēkšņi es sapratu – skaidri, it kā būtu noklikšķējusi atslēga. Aiva nebija pazudusi. Viņa aizbrauca. Pie mātes, kura viņu atstāja pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem un tad atradās. Aiva tik daudzus gadus meklēja saknes – un atrada. Bet man pateica “nedēļu”, jo pati nezināja, kas no tā iznāks.
– Cēsis, – teica Mārtiņš. – Tas ir kāda pusotra stunda ar vilcienu vai autobusu.
– Es zinu.
– Tu brauksi?
Es paskatījos uz koferi. Uz džemperi, uz albumu ar nopietno meiteni īsiem matiem, uz lādīti ar lētajiem auskariem. Visa Aivas dzīve – vienā koferī. Viss, ko viņa uzskatīja par pietiekami vērtīgu, lai nepamestu.
– Jā. Braukšu.
Autobuss atgāja no Rīgas autoostas astoņos no rīta. Es nopirku biļeti iepriekšējā vakarā. Aivas koferi paņēmu līdzi. Mārtiņš gribēja braukt man līdzi. Es teicu – nē. Tas ir starp mani un Aivu. Viņš strīdējās, bet atkāpās – zināja, ka tas ir veltīgi. Autobusā es negulēju. Skatījos logā un domāju par Aivu. Par to, kā viņa kārtoja šo koferi – ko likt, ko atstāt. Ka džemperi – jā. Albumu – jā. Lādīti – jā. Visu pārējo dzīvi – nē. Salika svarīgāko vienuviet un uzticēja man. It kā zinātu, ka varētu neatgriezties. Vai baidītos, ka neatgriezīsies.
Es domāju par piezīmju grāmatiņu. Par vārdu “mamma”, kas uzrakstīts liels un divreiz apvilkts. Aiva visu mūžu bija dzīvojusi bez šī vārda. Un pēkšņi tas parādījās – piezīmju grāmatiņas beigās, blakus Cēsu adresei. Nav brīnums, ka viņa aizskrēja. Brīnums ir tas, ka viņa piestāja pie manām durvīm, lai atstātu koferi. Tātad domāja par mani pat tad, kad galva bija aizņemta ar ko citu. Aiz loga bija pelēks. Februāra rītausma – lēna, nelabprātīga, it kā pati negribētu sākties. Koki stāvēja kaili, sniegs gulēja netīrās lēverēs gar ceļmalām. Reizēm pazibēja mazas apdzīvotas vietas – pelēkas mājas, kaili dārzi, vientuļi tēli pieturās.
Cēsīs autobuss pienāca ap pus desmitiem. Es izkāpu autoostā, nodevu Aivas koferi bagāžas glabātavā un uzreiz sajutu – gaiss ir citāds. Ne tāds kā Rīgā. Svaigāks un asāks. Man koda vaigos. Es ievadīju adresi navigatorā. Skolas iela, māja četrpadsmit. Kājām minūtes piecpadsmit pa klusām, senatnīgām ieliņām. Pilsēta pēc Rīgas šķita maza – zema, nesteidzīga, ar senu arhitektūru un dūmu smaržu gaisā. Cilvēki pa ietvēm gāja lēnām, nesteidzoties, un tāpēc man šķita, ka esmu nonākusi citā laikā.
Māja četrpadsmit izrādījās koka vienstāva māja – ar brūnu sētu un vārtiņiem uz aizbīdņa. Logi tumši. Sniegs pagalmā nenotīrīts, pēdu nav. Es pastāvēju pie vārtiņiem, saņemot drosmi. Tad pagrūdu tos. Pagalms tukšs. Lievenis ar trim pakāpieniem, margas sašķiebušās. Es uzkāpu un pieklauvēju. Klusums. Pieklauvēju vēlreiz. Tas pats rezultāts. Aiz muguras iečīkstējās kaimiņu vārtiņi. Sieviete – ap septiņdesmit, dūnu lakatā un velteņos – izskatījās aiz sētas.
– Pie kā jūs esat?
– Pie saimnieces, – es teicu. – Šeit dzīvoja sieviete.
– Elvīra?
Es nezināju Aivas mātes vārdu. Bet pamāju ar galvu.
– Tā viņa aizgāja viņsaulē. Rudenī vēl. Oktobrī. Klusi aizgāja.
Es stāvēju uz sveša lieveņa svešā pilsētā. Vējš pūta no Gaujas puses. Zem kājām kraukšķēja plāns ledutiņš.
– Bet kas jūs viņai esat? – pajautāja kaimiņiene.
– Es meklēju draudzeni. Viņa atbrauca šurp pirms trim gadiem. Pie Elvīras. Aiva – gara, tumšmataina, mutes kaktiņš nedaudz pacelts, it kā smaidītu, pat ja nesmaida.
Kaimiņiene pamāja. Mierīgi, bez pārsteiguma, it kā pie viņas katru dienu nāktu ar tādiem jautājumiem.
– Aiva, jā. Bija te. Dzīvoja pie mātes. Kopa viņu pēdējo gadu. Aiva no mājas gandrīz neizgāja. Tikai uz veikalu.
– Māte? – es pārprasīju. Lai gan atbildi jau zināju.
– Nu jā. Elvīra – viņas māte. Īstā. Viņa pati tā teica kaimiņiem. Sak, meita atradās pēc tik daudziem gadiem, atbrauca, paldies Dievam, nav vairs viena.
Tātad man bija taisnība. Aiva atrada sievieti, kura reiz viņu atstāja tajā iestādē. Atrada – un atbrauca. Un palika.
– Un kur Aiva ir tagad? – es pajautāju.
– Viņa tepat ir, pavisam tuvu. Maiznīcā strādā, vecpilsētā. “Vārpa” saucas. Maiņa viņai līdz pieciem. Otro mēnesi jau tur ir.
Es paskatījos pulkstenī. Bija drīz divpadsmit.
– Paldies, – es teicu.
– Kas jūs viņai esat? – kaimiņiene atkārtoja.
– Draudzene. Sena draudzene.
Kaimiņiene uz mani uzmanīgi paskatījās. Un piebilda:
– Jūs tā uzmanīgāk ar viņu. Viņa pēc atvadām pati ne sava staigāja. Klusa kļuva. It kā gaisma būtu izslēgta.
Es pamāju. Un aizgāju meklēt maiznīcu. Maiznīca “Vārpa” atradās sena mūra nama pirmajā stāvā – maza zāle ar četriem galdiņiem, vitrīna ar maizītēm un pīrāgiem, spēcīga rauga un kanēļa smarža. Virs ieejas – dzeltena izkārtne ar uzzīmētu vārpu. Es apstājos pie durvīm. Caur stiklu redzēju leti. Aiz tās stāvēja sieviete baltā priekšautā un kārtoja maizītes uz paplātes. Aiva.
Viņa bija mainījusies. Mati – īsāki nekā agrāk, saņemti astē. Un kustējās viņa citādāk. Agrāk Aiva visu darīja ātri – staigāja, runāja, lēma, dzīvoja lielā ātrumā. Bet tagad – precīzas, mērenas kustības. Maizīte, paplāte, nākamā. It kā taupītu spēkus. Vai it kā vairs nebūtu kur steigties. Es pagrūdu durvis. Zvaniņš noskanēja. Aiva pacēla galvu. Un sastinga. Maizīte viņas rokā palika pusceļā uz paplāti. Viņa skatījās uz mani. Es – uz viņu. Starp mums bija četri galdiņi, vitrīna ar pīrāgiem un trīs gadi. Maizīte nokrita uz grīdas.
– Māra, – viņa teica.
Balss tā pati. Nedaudz zemāka, varbūt. Bet tā pati.
– Sveika, – es teicu.
Aiva iznāca no letes. Priekšauts miltos, rokas arī. Viņa stāvēja manā priekšā un nezināja, kur tās rokas likt. Nolaida gar sāniem. Pacēla pie sejas. Atkal nolaida.
– Kā tu mani atradi?
– Koferis, – es atbildēju. – Piezīmju grāmatiņa iekšā. Adrese pēdējā lapā. Un vārds “mamma”.
Aiva aizvēra acis. Tikai uz sekundi. Bet es redzēju, kā noraustījās seja. Tas paceltais mutes kaktiņš – nolaidās.
– Aiva, – es teicu. – Man vajag zināt. Kas notika?
Viņa atvēra acis. Paskatījās uz mani. Pēc tam – uz vitrīnu, uz maizītēm, uz maiznīcas dzeltenajām sienām. It kā pārbaudītu – vai tas viss ir īsts. Vai arī tas ir viens no tiem sapņiem, pēc kuriem pamosties un nekas nemainās.
– Pagaidi. Man pēc desmit minūtēm ir pārtraukums. Pagaidi, Māra. Es visu izstāstīšu.
Es apsēdos pie galdiņa pie loga. Otra pārdevēja – jauna meitene ar bizi – atnesa man tēju un speķa pīrādziņu. Ar bažām uzlūkoja Aivu. Bet Aiva turpināja strādāt – rokas darīja ierasto, kārtoja, slaucīja, pasniedza, bet es redzēju, ka viņa nav šeit. Viņa bija kaut kur starp mani un to vakaru, kad atskrēja ar koferi. Pēc desmit minūtēm Aiva novilka priekšautu, uzmeta jaku un iznāca pie manis. Mēs apsēdāmies uz soliņa pie maiznīcas. Bija auksts, bet neviena no mums to nepamanīja.
– Es atradu mammu, – teica Aiva. – Īsto. To, kura mani laida pasaulē un atstāja trīs gadu vecumā.
Viņa runāja, skatoties sev priekšā. Ne uz mani. Uz ceļu, uz garāmbraucošajām mašīnām, uz slapjo sniegu gar apmali.
– Pirms dažiem gadiem es reģistrējos radinieku meklēšanas servisā. Aizpildīju anketu, augšupielādēju vienīgo fotogrāfiju. Nekad necerēju – vairāk nekā četrdesmit gadi pagājuši. Bet pēc neilga laika man pienāca ziņa. Sakritība datubāzē. Sieviete no Cēsīm, Elvīra. Dati sakrita. Es viņai uzrakstīju. Viņa atbildēja tajā pašā dienā.
Aiva apklusa. Ieelpoja – īsi, neglīti. Turpināja.
– Viņa uzrakstīja – atbrauc. Es gribu tevi redzēt. Es visu mūžu nožēloju. Saproti, Māra? Viņa uzrakstīja – nožēloju. Visu mūžu. Man ar šiem vārdiem pietika. Es sakravāju koferi – svarīgāko, kas man bija – un aizskrēju pie tevis.
– Tu varēji man pastāstīt.
– Nevarēju. Es baidījos – ja pateikšu skaļi, tas izjuks. It kā atzīšanās padarītu to par neīstu. Aizspriedumi, muļķības. Bet es tā jutu.
Es klausījos un nepārtraucu. Vējš kustināja kailos zarus virs soliņa.
– Es atbraucu šurp. Elvīra atvēra durvis. Maza sieviete, par galvas tiesu īsāka par mani. Tievas plaukstu locītavas, rokas miltos – viņa cepa pīrāgus. Es stāvēju uz sliekšņa un nevarēju izdvest ne vārda. Vienkārši stāvēju un skatījos uz viņu. Bet viņa mani apskāva. Pirmo reizi mūžā mani apskāva māte.
Aiva savilka pirkstus dūrēs. Un atlaida.
– Pirmo nedēļu es biju laimīga. Mēs sarunājāmies, viņa rādīja fotogrāfijas, stāstīja par manu tēvu – viņa jau sen nebija dzīvo starpā. Es katru dienu sev teicu: rīt piezvanīšu Mārai. Rīt visu paskaidrošu. Tikai vēl vienu dienu pabūšu šeit, un tad – noteikti.
– Un pēc tam?
– Un pēc tam mamma izvirzīja nosacījumu…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
